Omani cieši pavērās Džordžā un skaidri izrunāja vārdus: — Vājprātīgo nams.

Džordžs pietvīka. Vājprātīgs!

Viņš to izmisīgi noraidīja. Džordžs ap¬dzisušā balsī sacīja: — Es eju prom.

Viņš to pateica impulsīvi. Apziņa ap¬jauta teikto, tiklīdz šie vārdi pirmo reizi bija izrunāti.

Džordžs smagi elpoja, šķita, ka viņu kratītu drudzis. Olimpiskais mēnesis bija klāt, un viņš nevarēja ļaut tam paiet. Ja viņš to pieļaus, tā būs galīgā padošanās un Džordžs uz visiem laikiem būs pazudis.

— Tas ir smieklīgi. Apsēdies, Džordž, nomierinies.

— Vai mēģināsi mani aizturēt? Omani saknieba pilnīgās lūpas. — Nē,

es domāju, ka ne. Tā ir tava darīšana. Ja vienīgā iespēja, kā tu vari mācīties, ir triekties ar galvu sienā un atgriezties ar asiņainu seju, tad laimīgu ceļu. . laimīgu ceļu.

Džordžs bija domājis, ka viņu aizturēs, pirms būs atstājis pagalmu. Viņu neaiztu¬rēja. Viņš apstājās pie restorāniņa, kas bija atvērts augu nakti, lai pajautātu, kā nokļūt lidostā, un domāja, ka īpaš¬nieks pasauks policiju. Tas nenotika. Viņš izsauca hidroplānu, lai nokļūtu lidostā, un vadītājs neuzdeva nekādus jautājumus.

Tomēr Džordžs nejutās pacilāts.