Omani apstājās pie durvīm istabā, kur bija mazs noslēgtas ķēdes televīzijas tīkls un galda skaitļotājs. Pieci vai seši cilvēki sēdēja pie televizora.

Omani teica: — Sī ir klase.

Džordžs vaicāja: — Kas tas ir?

— Jaunieši šeit tiek izglītoti. Ne jau pa¬rastajā veidā, — viņš ātri piebilda.

— Tu ar to domā, ka viņi sagrābsta zināšanas drumslu pa drumslai.

— Tieši tā. Tas ir veids, kā senos laikos zināšanas apguva visi.

Nākamajā dienā Džordžs Omani nelaipni teica: — Vai vari mani iekārtot klasē, kur es varētu kaut ko. uzzināt par program¬mēšanu?

Omani sirsnīgi atbildēja: — Katrā ziņā.

Kādā sniegotā februāra dienā Omani teica: — Tas ir pārsteidzoši, kā tu pielā¬gojies.

Bet tas bija februāris; pienāca marts, tad aprīlis, un, tuvojoties maijam, viņš at¬skārta, ka it nemaz nav piemērojies.

Džordžs zināja, ka uz visas zemeslodes notiks olimpiskās spēles un jaunieši sa¬centīsies, mērosies prasmē, cīnīsies par vietu pasaulē. Tur valdīs svētku atmosfēra, satraukums, rosīsies avīžnieki, neatkarīgie komplektēšanas aģenti no tālā izplatījuma pasaulēm, būs uzvaras triumfs vai mieri¬nājums sakāvē.

Džordžs Platens nespēja noslēpt ilgas balsī. To nebija iespējams noklusēt.

Viņš teica: — Rīt pirmais maijs. Olim¬piskās spēles.

Un tas izraisīja pirmo strīdu ar Omani, un viņš skarbi noskaldīja īsto nosaukumu iestādei, kurā Džordžs atradās.