Aleksandrs Belajevs
PROFESORA DOVELA GALVA
Veltīju savai sievai Margaritai Koristantiriovnai Beļujevai
PIRMĀ TIKŠANĀS
— Lūdzu, sēstieties!
Marija Lorāna atsēdās dzi|ā ādas klubkrēslā.
Kamēr profesors Kerns atplēsa aploksni un lasīja vēstuli, viņa pavirši aplūkoja kabinetu.
Cik drūma istaba! Toties darbam te vajag labi veikties, jo nekas neatvilina uzmanību. Ar matētu abažūru segtā lampa apgaismo vienīgi rakstāmgaldu, kas nokrauts grāmatām, rokrakstiem un korektūru loksnēm. Smagnējās melnā ozolkoka mēbeles tik tikko var samanīt. Tumšas tapetes, tumšas drapē- rijas. Pustumsā tikai viz masīvajos skapjos sarindoto sējumu zeltītie burti. Vienmērīgi un līgani šūpojas senatnīgā sienas pulksteņa svārsteklis.
Ar skatienu apstājusies pie Kerna, Lorāna neviļus pasmaidīja: profesors pats pilnīgi atbilda kabineta stilam. Kerna drūmais, smagnējais, it kā no ozola bluķa iztēstais stāvs likās piederam telpas iekārtai. Lielās acenes bruņurupuča bruņas ietvarā atgādināja divas pulksteņa ciparnīcas. Viņa pelnu pelekās acis, rindu pēc rindas sekodamas vēstules tekstam, kustējās kā divi svārstekji. Taisnais deguns, taisnā acu un mutes līnija un kvadrātveidīgais uz priekšu izvirzītais zods piešķīra sejai tēlnieka kubista darinātas dekoratīvas maskas izskatu.