Es varu jums sagādāt visdrausmīgākās mocības un palikšu nesodīts. Bet kāpēc mocības? Mēs abi esam zinātnieki un varam viens otru saprast. Es zinu, ka jums dzīvot nav viegli, bet es neesmu vainīgs. Jūs man esat vajadzīgs, un es nevaru jūs atbrīvot no mokošās dzīves, bet pats jūs tagad nespējat aizbēgt no manis pat uz nebūtību. Vai tad labāk mums lietu neizbeigt miera ceļā? Jūs turpināsit mūsu eksperimentu …» Es noliedzoši savilku uzacis, un manas lūpas bez skaņas nočukstēja: «Nē!» — «Jūs mani ļoti apbēdināt. Vai nevēlaties papirosu? Es zinu, ka jūs nevarat izjust pilnīgu baudu, jo jums nav plaušu, caur kurām nikotīns varētu iesūkties asinīs, tomēr pazīstamas sajūtas…» Viņš izņēma no etvijas divus papirosus, vienu aizsmēķēja pats, bet otru iebāza man mutē. Ar kādu baudu es izspļāvu šo papirosu! «Nu labi, kolēģi,» viņš sacīja tajā pašā laipnajā, nosvērtajā balsī, «jūs piespiežat mani rīkoties…» Un* viņš ieslēdza strāvu. Šķita, ka caur manām smadzenēm izurbtos nokaitēts svārpsts … «Kā jūs jūtaties?» viņš gādīgi man vaicāja, tieši kā ārsts pacientam. «Galva sāp? Varbūt gribat to izārstēt? Jums vajag tikai…» — «Nē!» atbildēja manas lūpas. — «2ēl, ļoti žēl. Nāksies strāvu mazliet pastiprināt. Jūs mani ļoti apbēdināt.» Šoreiz strāva bija tik spēcīga, ka man šķita, it kā galva uzliesmotu. Sāpes bija neizturamas. Es griezu zobus. Mana apziņa sāka aptumšoties.