Ar zināmu piepūli tam izdevās ieķerties manas bārdas pavedienos. Bārdā sapinies, kukainis ilgi spārdījās, taču neatlaidīgi rāpās aizvien augstāk. Tā viņš pārrāpoja pāri manām sakniebtajām lūpām, uzrāpās pa deguna kreiso pusi, pārlīda pāri pievērtai kreisajai acij, līdz beidzot, sasniedzis pieri, nokrita uz stikla plāksnes, bet no turienes — uz grīdas. Nieka gadījums. Taču uz mani tas atstāja satricinošu iespaidu … Kad atnāca profesors Kerns, es kategoriski atteicos turpināt kopā ar viņu zinātnisko darbu. Es zināju, ka viņš neuzdrošināsies manu galvu publiski demonstrēt. Tāpat arī viņš neturēs galvu, no kuras nav nekāda labuma, bet kas var būt pierādījums pret viņu pašu. Tādēļ viņš mani nogalinās. Tāds bija mans aprēķins. Starp mums izraisījās cīņa. Kerns ķērās pie diezgan nežēlīgiem līdzekļiem. Reiz vēlu vakarā viņš ienāca ar kādu elektrisku aparātu rokās, pielika pie maniem deniņiem elektrodus un, neieslēdzis vēl strāvu, sāka runāt. Viņš stāvēja, rokas uz krūtīm sakrustojis, un runāja ļoti laipnā, maigā tonī, kā īsts inkvizitors. «Dārgais kolēģi,» viņš iesāka. «Mēs te esam vieni, aci pret aci, aiz biezam mūra sienām. Starp citu, ja arī tās būtu plānākas, stāvoklis nemainītos, jo jūs neesat spējīgs kliegt. Jūs esat pilnīgi manā varā.