Sākumā šķiet, ka gar durvīm skrabinās žurka. Bet tad kļūst dzirdama ļoti pieklājīga cilvēka balss:

—   Vai dlīkst ienākt?

—   Drīkst, lūdzu. Nodzied durvju viras.

—   Ej un apsēdies uz dīvāna.

(No durvīm.) — Kā tad lai eju pa palketu?

—        Ej vien lēnītēm un neslidinies. Nu, kundziņ, kas jauns?

—   Nekas.

—   Pag, pag, bet kurš tad šorīt gaitenī brēca? (Smaga pauze.) — Es blēcu.

—   Kāpēc?

—   Māte mani sapēla.

—   Par ko tad?

(Saspringta pauze.) — Iekodu Sulkam ausī.

—   Nu, vai zini…

—       Mamma saka, Sulka il nelabs. Viņš mani ķilcina, atņēma kapeikas.

—        Vienalga, tādu dekrētu nav, kas atļautu kapeiku dēļ kost cilvēkiem ausis. Iznāk, ka tu esi muļķīgs puišelis.

(Apvainošanās.) — Es al tevi nedlaudzējos.

—   Nevajag arī.

(Pauze.) — Paps atblauks, es viņam pateikšu. (Pauze.) Viņš tevi nosaus.

—       Ak tā! Nu, tad es tēju nevārīšu. Kāpēc gan vārīt? Ja jau mani nošaus …

—   Nekā, tēju labāk vāli.

—   Vai tu dzersi ar mani kopā?

—   Al konfektēm? Ja?

—   Katrā ziņā.

—   Es dzelšu.

Tup divi cilvēki — liels un mazs. Melodiski sīkdama, vārās tējkanna, un karstas gaismas konuss gulst pār Džeroma Džeroma lappusi.

—   Dzejoli tu droši vien esi aizmirsis?

—   Nē, neesu vis aizmilsis.

—   Nu, noskaiti!