PUTENIS

Iekaucas ar zvēra balsi, Raud kā bērns, kas atstāts cieš.

viSS šis notikums sākas ar to, ka, pēc viszinīgās Aksiņjas apgalvojuma, kantorists Paļčikovs, kurš dzīvoja Salometjevā, iemīlējās agronoma meitā. Mīlestība bija karsta-un kveldēt kveldēja nabaga puisim sirdi. Viņš aiz­brauca uz apriņķa pilsētu Gračovku un pasūtīja sev uz­valku. Tas izdevās lielisks, un ļoti iespējams, ka pelēkās svītriņas uz rakstveža biksēm izšķīra nelaimīgā cilvēka likteni. Agronoma meita apsolījās kļūt par viņa sievu.

Bet es, tādas un tādas guberņas N. slimnīcas un iecirkņa ārsts, izdarījis kājas amputāciju linu mīstīklā ierautajai meitenei, tiku tā izdaudzināts, ka slavas nasta mani gandrīz vai nobeidza. Pa labi iesliedēto kamanu ceļu pie manis uz pieņemšanu sāka braukt pa simt zem­niekiem dienā. Pusdienās es vairs negāju. Aritmētika ir nežēlīga zinātne. Pieņemsim, ka es katram no saviem simt pacientiem ziedoju tikai piecas minūtes… piecas! Piecsimt minūtes ir astoņas stundas un divdesmit mi­nūtes. Lieciet vērā — bez pārtraukuma. Un turklāt man bija stacionāra nodaļa ar trīsdesmit vietām. Un bez tam es taču izdarīju arī operācijas.

Vārdu sakot, deviņos vakarā pārnākot no slimnīcas, man negribējās ne ēst, ne dzert, ne gulēt. Es nevēlējos neko, vienīgi to, lai kāds neatbrauc izsaukt mani pie dzem­dētājas. Un divu nedēļu laikā mani pa kamanu ceļu naktī veda reizes piecas.