Acis man kļuva tumšas un valgas, bet starp uzacīm kā tārps iegrauzās stāva grumba.- Naktī es cauri virmojošai miglai redzēju neveiksmīgas operācijas, kailas ribas un savas rokas cilvēka asinīs un pamodos lipīgiem sviedriem klāts un auksts, kaut gan holandiešu krāsns bija karsti sakurināta.
Apstaigā es gāju straujā solī, raušus raudams līdzi feldšeri, feldŠerieni un divas kopējas. Apstādamies pie gultas, kur, degdams kā ugunī un žēli elsodams, gulēja slimnieks, pūlējos izspiest no savām smadzenēm visu, kas tajās bija. Mani pirksti slīdēja pār sauso, kaistošo ādu, es aplūkoju redzokļus, izklauvēju ribas, klausījos, kā dziļumā noslēpumaini sitas sirds, un nēsāju sevī vienu vienīgu domu — kā šo cilvēku glābt? Un arī šo. Un arī to! Visus!
Risinājās kauja. Tā sākās katru rītu bālajā sniega atspīdumā un beidzās gaiši degošās spožlampas dzeltenajā, nemierīgajā gaismā.
«Kas galu galā notiks, man gribētos zināt,» naktī es pats sev jautāju. «Jo tā viņi kamanās braukās arī janvārī un februārī, un martā.»
Aizrakstīju uz Gračovku un pieklājīgi atgādināju, ka N. iecirknī paredzēts arī otrs ārsts.
Vēstule ragavās aizceļoja pa līdzeno sniega klajumu četrdesmit verstu tālumā. Pēc trim diepām pienāca atbilde: tajā bija teikts, ka, protams, protams… Katrā ziņā.,, bet tikai ne pašlaik … pagaidām nav ko sūtīt…