Arī man pār muguru vairākkārt pārskrēja šermuļi. At- ģidies iebāzu roku azotē, izvilku brauniņu un nolādēju sevi par to, ka biju aizmirsis mājās otru aptveri. Nē, ja nu es nepaliku turpat pārnakšņot, tad kāpēc gan nepaņēmu ceļā līdzi lāpu?! Domās redzēju avīzē īsu ziņojumu par savu un nelaimīgā ugunsdzēsēja likteni.
Kaķis izauga par suni un sāka joņot netālu no kamanām. Pagriezos un ieraudzīju pavisam tuvu aiz mums otru četrkājainu radījumu. Varu apzvērēt, ka tam bija smailas ausis un tas skrēja aiz kamanām viegli kā pa parketu. Dzīvnieka gaitā jaudās kaut kas draudīgs un nekaunīgs. «Vai to ir vesels bars vai tikai divi?» man iešāvās prātā, un vārds «bars» lika zem kažoka pār miesu pāršļākt karstai šaltij, un kāju pirksti vairs nestinga.
— Saturies stingrāk un valdi zirgus', tūliņ izšaušu, — es sacīju, taču ne savā, bet pašam gluži nepazīstamā balsī.
Vedējs par atbildi tikai ievaidējās un ierāva galvu plecos. Man acīs nozibsnīja, atskanēja apdullinošs troksnis. Tad otrreiz un trešoreiz. Neatceros, cik ilgi tiku svaidīts kamanu dibenā. Dzirdēju zirgus mežonīgi, spiedzīgi krācam, sažņaudzu brauniņu, ar galvu pret kaut ko atsitos, pūlējos izķepuroties no siena un nāves bailēs domāju,'ka pēkšņi man uz krūtīm uzvelsies milzīgs, stiegrains ķermenis. Es jau acu priekšā redzēju savas saplosītās zarnas…