— Laikam tak ceļš, — līksmi, pat ar gavilēm balsī ierunājās ugunsdzēsējs. — Kaut nu tikai atkal nenomal- dītos … Kas zina …
Mēs apmainījāmies vietām. Zirgi soļoja mundrāk. Putenis bija it kā pieklusis, sācis pierimt — tā man likās. Tomēr augšā un visapkārt nevarēja saskatīt nekā, tikai miglu. Es vairs necerēju aizkļūt tieši ut slimnīcu. Man gribējās nonākt, vienalga, kur. Jo ceļš taču ved uz kādu mājokli.
Zirgi piepeši salēcās un sāka sparīgāk cilāt kājas. Kļuvu priecīgs, jo vēl nezināju tam cēloni.
— Varbūt samana cilvēku mitekli? — es ieminējos.
Vedējs neatbildēja. Izslējos kamanās un sāku lūkoties vērīgāk. Kaut kur miglā ietrīsējās dīvaina skaņa, sērīga un nikna, bet ātri noklusa. Man nez kāpēc kļuva nepatīkami un prātā ienāca kantorists un tas, kā viņš smalkā balsī smilkstēja, nolicis galvu uz rokām. Pēkšņi es labajā pusē saskatīju tumšu punktu, tas izauga par melnu kaķi, tad paaugās vēl un pienāca tuvāk. Ugunsdzēsējs piepeši pagriezās pret mani — varēja redzēt, ka žoklis viņam raustās, — un noprasīja:
— Vai redzējāt, pilsoni dakter? …
Viens zirgs rāvās pa labi, otrs pa kreisi, ugunsdzēsējs uz mirkli nogāzās man uz ceļiem, iestenējās, pietrausās, atspēries savilka grožus. Zirgi iekrācās un sāka auļot. Tie lēkšķēm izspārdīja sniegu, šķieda to uz visām pusēm, skrēja nevienādi, drebēja.