Pēc viena acu uzme­tiena es diezgan cietsirdīgi novērtēju, ka viņa atgādina staigājošu telti. Vecā dāma bija ģērbusies rūsas sarkanā neiedomājama pie­griezuma un izmēra tvīda kostīmā. Viņai galvā bija diezgan apbružāta samta cepure, kādu, saskaņā ar manu pieņēmumu, mēdza valkāt laumiņas. Cauri mirdzošajām brillēm raudzījās pūces acis.

Lū! - viņa sauca, atplezdama rokas un paceldama acis uz augšu, it kā māte būtu kāda dievišķa parādība. - Lū un Dže- ralds! Jūs esat klāt!

Mēs ar māti tikām sirsnīgi apskauti un skūpstīti. Šis vairs nebija māsīcas Prū gaisīgais, maigais apskāviens. No tādām skavām varēja tikt pie lauztām ribām, un pēc tik cieša skūpsta lūpas jutās kā nobrāztas.

Lū, dārgā, man tik žēl, ka neatradāmies šeit, lai jūs sagai­dītu, - Prū teica, - bet mēs nebijām pārliecinātas, kad tieši jūs ieradīsieties, un suņus vajadzēja pabarot.

Kādus suņus? - māte noprasīja.

Kā, manus Bedlingtonas kucēnus, protams, - Prū atbildēja.

Vai tu nezināji? Mēs ar mammīti esam kļuvušas par suņu au­dzētājām. - Viņa kautri, drebelīgi iesmējās.

Bet iepriekšējā reizē jūs audzējāt kaut ko citu, - māte aizrādīja, - vai tās nebija kazas?

Ak, mums tās joprojām pieder, - tante Fena paskaidroja.

Un vēl manas bites un vistas. Bet Prudensa iedomājās, ka suņu audzēšana varētu būt labs pasākums. Viņai ir varens ķēriens uz darījumiem.