Kaut arī šī saruna mani valdzināja, es tomēr jutu, ka iespēja redzēt šo sievieti, misis Hedoku, aplipušu ar smadzenēm, pāris trompetēm lidinoties apkārt, ir pārāk laba, lai to palaistu garām, tāpēc pieteicos doties lejā un pasūtīt tēju.
Sev par lielu vilšanos, es viesnīcas apakšstāvā neredzēju neko tādu, kas kaut iztālēm atbilstu māsīcas Prudensas aprakstam, toties man laimējās dabūt tējas paplāti, ko augšā uznesa vecais īrs. Mēs sēdējām un dzērām tēju, un es pūlējos tantei Fenai izskaidrot, kas ir ektoplazma; tajā brīdī ieradās Margo, nesdama padusē lielu kāpostgalvu, un kopā ar viņu - drukna, maza auguma sieviete ar izvalbītām, zilām acīm un kumšķai- niem matiem.
Māt! - Margo dramatiski iesaucās, - tu esi ieradusies!
Jā, mīļā, - māte stingri atbildēja. - Un, kā redzams, tieši laikā.
Šī ir misis Hedoka, - Margo iepazīstināja. - Viņa ir absolūti satriecoša.
Tūlīt pat noskaidrojās, ka misis Hedoka cieš no savādas kaites. Likās, ka viņa runādama nespēj elpot. Rezultātā mazā sieviete pļāpāja, bērdama vārdus tik cieši kā margrietiņas vainagā, un, kad kļuva pilnīgi bez elpas, ieturēja pauzi un ieelpoja ar skaņai "vaaaaahha" līdzīgu troksni.
Viņa uzrunāja māti:
EsmutiklaimīgajūssatiktmisisDarela. Protamsmansvado- šaisgarsinformējamaniparjūsuierašanos. Nosirdscerukajums bijaērtsceļojums… Vaaaaaahha.