Māte bija apņēmusies sveicināt misis Hedoku ļoti vēsi un cienīgi, tomēr šī dīvainā runa bija viņu zināmā mērā atbruņojusi.

Jā, protams. Tā taču bija, vai ne? - viņa nervozi teica, pūlēdamās saprast, ko misis Hedoka saka.

Misis Hedoka ir spiritiste, māt, - Margo lepni teica, it kā iepazīstinātu ar Leonardo da Vinči vai pirmā aeroplāna izgud­rotāju.

Tiešām, mīļā? - māte vēsi pārjautāja. - Cik ļoti interesanti.

Irtikpatīkannzinātkatiekuriaizgājušipirmsmumsirjopro- jāmarmumskontaktos… vaaaaaahha, - misis Hedoka dedzīgi teica. - Tikdaudzicilvēkineapzinās… vaaahha… pargarupa- saulimumstepatlīdzās.

Tev būtu vajadzējis šovakar redzēt kucēnus, Margo, - ko­mentēja tante Fena. - Mazie resgaļi bija izpostījuši savas guļ­vietas.

Mammīt, lūdzu klusē, - Prū teica un skatījās uz misis He­doku tā, it kā gaidītu, ka tai kuru katru bridi izaugs ragi un aste.

lūsumeitainudienirļotipalaimējies… Vaaaaaahha… ie- mantotsevvienunovislabākajiemvadoņiem, - misis Hedoka teica, it kā Margo būtu nācies izurbties cauri Debrē [3] almana­ham, pirms laimējies atrast savu garīgo padomdevēju.

Viņu sauc Mavake, - Margo teica. - Viņš ir absolūti sa­triecošs.

Neizskatās, ka pagaidām no viņa būtu bijis kāds labums, - māte dzēlīgi aizrādīja.

Ir gan! - Margo aizkaitināta atcirta. - Esmu zaudējusi trīs unces.

Tasprasadaudzlaikaunpacietībasunnešaubīgasticībasnā- kamajaidzīvei… vaaahha… manamīļāmisisDarela, - misis Hedoka teica, pārspīlēti saldi uzsmaidīdama mātei.