Reizēm es prātoju, - māte paziņoja, sasiedama pēdējo mezglu, - vai mana ģimene ir pie pilna prāta.
Vai Margo dosies uz karnevālu? - apjautājās tante Fena, kas bija ar interesi vērojusi šo procedūru.
Nē, mammīt, - Prū auroja, - tas ir viņas pinnēm.
Margo piecēlās kājās un taustījās uz durvju pusi.
Tā, es nu došos gulēt, - viņa sacīja.
Ja tu kādu satiksi kāpnēs, tu viņu pamatīgi pārbiedēsi, - Prū brīdināja.
Izpriecājies labi, - tante Fena novēlēja. - Nepaliec līdz pašam rītam. Es gan zinu, kādi jūs, jaunie, esat.
Kad Margo bija aizgājusi, Prū pievērsās mātei.
Vai redzēji, mīļā Lū? Es nebiju pārspīlējusi, - viņa teica. - Tai sievietei piemīt velnišķīga ietekme. Margo izturas kā jukusi.
Nu, - teica māte, kuras dzīves princips bija vienmēr aizstāvēt jaunos, lai cik aplami tie izrīkotos, - manuprāt, viņa izturas mazliet negudri.
Negudri! - Prū iesaucās. - Kāpostlapas pār visu seju! Nekad nedarīt to, ko Mavake aizliedzis! Tas ir neveselīgi.
Es nemaz nebrīnītos, ja viņa saņemtu pirmo godalgu, - tante Fena ieķiķinājās. - Nedomāju vis, ka tajā ballē vēl kāds būs pārģērbies par kāpostu.
Strīds turpinājās, pa starpām ievijoties tantes Fenas atmiņām par karnevāliem, kuros viņa Indijā piedalījusies. Beidzot Prū un tante Fena mūs atstāja, un mēs ar māti posāmies gulēt.