Vai palīdzēsi man ar šiem kāpostiem? - Margo lūdza.
Kas ar tiem jādara? - māte apjautājās.
Palīdzi man tikt ar tiem galā, - Margo teica.
Esmu bieži prātojusi, vai būtu iespējams turēt stropos arī kamenes, - tante Fena domīgi teica.
Ko tu grasies ar šiem kāpostiem darīt? - māte vēlreiz jautāja.
Viņa liek kāpostlapas pie sejas, - Prū nošņācās. - Smieklīgi!
Tas nav vis smieklīgi, - Margo dusmīgi attrauca. - Tas ir ļoti noderīgi pret pinnēm.
Ko? Tu tās vārīsi vai darīsi kaut ko tamlīdzīgu? - māte taujāja.
Nē, - Margo atteica, - es pielikšu lapas pie sejas un tu tās piesiesi. Mavake to ieteica, un kāposti dara brīnumus.
Lū, mīļā, tas ir smieklīgi. Tev viņa jāaptur, - Prū uzstāja, sabozusies kā tukls kaķēns. - Tā ir viena vienīga pesteļošana.
Ak, esmu pārāk nogurusi, lai strīdētos, - māte atteica. - Nedomāju, ka no kāpostiem radīsies kāds ļaunums.
Tā nu Margo apsēdās krēslā un turēja pie sejas lielas, krokotas kāpostlapas, bet māte svinīgi tās piesēja ar sarkanu auklu. Manuprāt, Margo atgādināja dīvainu dārzeņu mūmiju.
Pagānisms. Lūk, kas tas ir, - Prū nerimās.
Muļķības, Prū, tu nudien pārlieku satraucies, - no kāpostu lapu aizsega skanēja Margo apslāpētā balss.