Dažus olīvkokus viņš pieveica itin drīz - ar nāvējošu dūrienu vienā no lielākajiem dobumiem, kurā zobens ietriecās gandrīz līdz spalam, taču atsevišķos gadījumos olīvkoki izrādījās Džordža cienīgi pretinieki, un tad cīniņš uz dzīvību un nāvi ilga apmēram stundas ceturksni, kura laikā Džordžs ar bargu vaigu lika lietā ikvienu sev zināmu viltīgu paņēmienu, lai lauztu milzīgā koka aizsardzību. Nogalinājis pretinieku, Džordžs izsmalcināti noslaucīja asinis no zobena, uzlika galvā cepuri, uzlasīja grāmatas un, pie sevis dungodams, turpināja soļot pa taku. Es allaž ļāvu viņam noiet labu gabalu, pirms piebiedroties, jo baiļojos - Džordžs varētu nojaust, ka es vēroju viņa
iztēlotās cīnās, un tas vinu mulsinātu.
> ' >
Džordžs iepazīstināja mani ar cilvēku, kas tūdaļ kļuva par vissvarīgāko personu manā dzīvē: ar doktoru Teodoru Stefa- nidi. Manās acīs Teodors bija ievērojamākais cilvēks, kādu man jebkad gadījies satikt, - un tagad, trīsdesmit trīs gadus vēlāk, es joprojām domāju tāpat. Ar saviem gaišajiem pelnu krāsas matiem un bārdu un pievilcīgo ērgļa profilu viņš atgādināja grieķu dievu un neapšaubāmi bija tikpat viszinošs. Viņam bija medicīniskā izglītība, bet viņš bija arī biologs, rakstnieks, tulkotājs, astronoms un vēsturnieks, un starp visām šīm daudzveidīgajām nodarbēm vēl atrada laiku, lai palīdzētu vadīt Korfu pilsētas vienīgo rentgena laboratoriju. Pēc tam kad pirmo reizi biju apciemojis viņu pilsētas dzīvoklī, es izmēģinājuma kārtā pajautāju mātei, vai drīkstu ieaicināt Teodoru pie mums uz tēju.