Džordžs bija pieredzējis paukotājs, un viņam bija ļoti daudz kausu un medaļu, kas to apstiprināja, tāpēc laiku pa laikam viņu pārņēma tieksme ar kaut ko pacīnīties. Mans skolotājs, brillēm mirgojot, gāja lieliem soļiem un vicināja spieķi, kad pēkšņi viens no olīvkokiem kļuva par ļaunuma iemiesojumu, kurš jāpārmāca. Nosviedis grāmatas un cepuri takas malā, viņš uzmanīgi tuvojās izvēlētajam kokam, labajā rokā turēdams pastaigu spieķi, kas nu bija kļuvis par zobenu cīņas gatavībā, bet kreiso eleganti aizlicis aiz muguras. Stīvā gaitā kā terjers, kas tuvojas bulmastifam, viņš lēnām riņķoja ap koku, piemiegtām acīm vērodams un gaidīdams tā pirmo izaicinošo kustību. Pēkšņi Džordžs klupa uz priekšu un viņa spieķa gals nozuda vienā no caurumiem olīvkoka stumbrā. Tad viņš ap­mierināts noteica "Ha!" un nekavējoties atkāpās drošā attālu­mā, pirms koks pamanās dot prettriecienu. Es ievēroju - ja viņam gadījās ietriekt zobenu vienā no olīvkoka sīkākajiem caurumiem, ievainojums neskaitījās nāvīgs, tikai tāda skramba, un tas acīmredzot iesvēla viņa pretiniekā niknumu, jo jau nā­kamajā mirklī Džordžs nelokāmi cīnījās par savu dzīvību, iz­veicīgi dejodams apkārt kokam, uzbrukdams un izvairīdamies, atlēkdams atpakaļ un ar lejupvērstu zobena cirtienu atvairī­dams olīvkoka ļaunprātīgo uzbrukumu, ko tas bija izdarījis tik veikli, ka es šo kustību netiku pamanījis.