Varbūt viņš nav saņēmis zīmīti? Varbūt ielicis to kabatā un
> >
aizmirsis, un šobrīd viszinīgi blandās apkārt pa salas vistālāko dienvidu nostūri? Vai varbūt viņš dzirdējis kaut ko par manu ģimeni un nolēmis nemaz nenākt? Ja šis pēdējais pieņēmums izrādītos patiess, es nozvērējos nemūžam viņiem nepiedot. Tomēr beidzot es viņu ieraudzīju - ģērbušos kārtīgā tvīda uzvalkā, ar precīzi galvā uztupinātu platmali - soļojam starp olīvkokiem, vicinām spieķi un pie sevis dungojam. Viņam plecā karājās kolekcionāra soma, kas piederējās pie tēla tikpat nepārprotami kā rokas un kājas.
Man par prieku, Teodors nekavējoties guva vētrainu manas ģimenes piekrišanu. Viņš spēja kautrīgā izsmalcinātībā diskutēt ar Lariju - par mitoloģiju, grieķu poēziju un venēciešu vēsturi, ar Lesliju - par ballistiku un labākajām salas medību vietām, ar Margo - par labām novājēšanas diētām un pūtīšu ārstēšanu un ar māti - par zemnieku ēdienu receptēm un kri- minālstāstiem. Mana ģimene izturējās tieši tāpat kā es, kad pirmo reizi dzēru ar viņu kopā tēju. Šis cilvēks bija tik neizsme- > lama zināšanu krātuve, ka viņi nemitīgi bombardēja to ar jautājumiem, un Teodors atbildēja uz visiem tik nepiespiesti kā staigājoša enciklopēdija, pievienodams labu tiesu lielisku vārdu spēļu un pikantu anekdošu par salu un saliniekiem.