Reiz, man par sašutumu, Larijs ierosināja, ka Teodoram vajadzētu atturēties no manas dabaszinību intereses veicināšanas, jo villa, kā viņš aizrādīja, esot maza un jau tagad līdz pēdējai iespējai piebāzta ar visatbaidošākajām vabolēm, kādas vien man palaimējies noķert.
Ne jau tas mani uztrauc, - māte piebalsoja, - bet gan tā nekārtība, kādu viņš ap sevi rada. Nudien, Teodor, pēc pastaigas ar Rodžeru viņam jānomaina pilnīgi visas drēbes. Nesaprotu, ko viņš ar tām dara.
Teodors uzjautrināts sīki ieurkšķējās.
Reiz, es atceros, - viņš teica, iebāzdams mutē gabalu kūkas un metodiski to košļādams, kamēr viņa bārda laistījās un acīs zibēja bērnišķīgs prieks, - es devos uz tēju pie dažiem… ēēē…. nu, ziniet, dažiem saviem draugiem te, Peramā. Es tolaik dienēju armijā un pamatīgi lepojos ar faktu, ka tikko biju paaugstināts par kapteini. Un tā… ēēē… ziniet… ēēē… lai izrādītos, es biju uzvilcis uniformu, pie kuras piederējās arī lieliski nospodrināti zābaki ar piešiem. Es pārcēlos ar prāmi uz Peramu un, soļodams cauri kādai purvainai vietai, pamanīju augu, kādu līdz šim nepazinu. Devos turp, lai to savāktu. Sperdams soli vietā… vai ziniet… kas likās cieta zeme, pēkšņi
iegrimu līdz pat padusēm. Par laimi, tuvumā auga kāds mazs kociņš, un man… ēēē… izdevās to cieši satvert un izvilkties laukā.