Viņa seja nebija gluži neglīta, acīs dzirkstīja gudrība un asprātība, lūpu kaktiņi pauda šķelmību, un tomēr šajā sejā bija kaut kas nepatīkams. Viņš likās ļoti jūtīgs pret aukstumu, kas tiešām knieba diezgan pamatīgi, un sekoja savam ceļabiedram, viscaur drebē­dams zem platā mēteļa.

Pirmais vīrietis strauji devās kāpņu virzienā un augšup, pa tām — kā daždien cilvēks, kas pazīst šejienes apstākļus. Viņš iegāja plašā priekš­telpā, sveicinādams vairākas mūķenes, kas paklanījās gandrīz vai līdz ze­mei, un drīzāk skriešus nekā soļos devās uz pirmā pusstāva pieņemšanas zāli, kurā, jāatzīst, nebija ne vēsts no tās stingrās vienkāršības, kas parasti ir klostera iekšienes pirmais priekšnoteikums.

Otrais vīrietis, kas lēnām bija uzkāpis pa kāpnēm, devās cauri tām pašām telpām, sasveicinājās ar tām pašām mūķenēm, kas paklanījās gan­drīz vai tikpat zemu kā viņa ceļabiedram, un, beidzot, piebiedrojās tam zālē. Bet viņš gan nesteidzās.

—    Un tagad, — sacīja pirmais vīrietis, — uzgaidi mani šeit un sasil­dies! Es ieiešu pie viņas un pēc desmit minūtēm būšu galā ar visām tām nebūšanām, par kurām tu man ziņoji. Ja viņa liegsies, vai man būs va­jadzīgi pierādījumi, es tevi pasaukšu.

—    Desmit minūtes, monseigneur] — atbildēja vīrietis mētelī. — Paies vairāk nekā divas stundas, kamēr Jūsu Augstība tikai pagūs nokļūt līdz sava apmeklējuma īstajam iemeslam. O, Šellas klostera priekšniece ir ievērojama mūķene! Vai jūs to nezināt?