To teikdams, viņš vaļīgi izstaipījās mīkstajā sēdeklī, ko bija pievilcis pie kamīna, un uzlika kājas uz dzelzs režģa.

—   Ak, monsicur, zinu gan, — nepacietīgi atbildēja tas, kuru titulēja par augstību. — Un ja es to varētu aizmirst, tu man to, paldies Dievam, pietiekami bieži atgādinātu. Velna vīrs, kāpēc tu liki man doties ceļā šodien, šādā vējā un lietū?

—   Tāpēc, ka jūs negribējāt darīt to vakar, monseigneur.

—   Vakar tas nebija iespējams. Tieši pulkstens piecos man vajadzēja satikties ar milordu Stēru.

—   Kādā mazā mājiņā Labo Bērnu ielā. Vai tad milords vairs nedzīvo Anglijas sūtniecības viesnīcā?

—   Abata kungs, esmu jau aizliedzis jums izsekot manas gaitas.

—   Monseigneur, mans pienākums ir nepaklausīt jums.

—   Nu, labi, neklausiet man, bet ļaujiet man melot pēc patikas. Un lai pierādītu, cik labi strādā jūsu policija, neesiet tik nekaunīgs un ne­lieciet man manīt, ka jūs jūtat manus melus.

—    Monseigneur var būt mierīgs, es turpmāk ticēšu visam, ko viņš man teiks.

—    Neapsolu tāpat rīkoties ar jums, abata kungs, jo man šķiet, ka tieši šeit jūs esat mazliet kļūdījies.