— Labāk nekā jūs domājat, monseigneur. Bet neaizmirstiet: lai ko jūs te redzētu vai dzirdētu, jums jācieš klusu, vismaz jārunā klusā balsī.
— Neraizējies!
Viņi abi piegāja pie spraugas, kas savienoja kabinetu ar dzīru zāli, nometās ceļos uz zema dīvāna un atbīdīja sāņus puķes, lai redzētu itin visu, kas tur norisināsies.
Piecpadsmitarpus gadus vecais reģenta dēls bija atsēdies mīkstā krēslā ar seju tieši pretim tēvam. Otrā pusē galdam, ar muguru pret abiem ziņkārīgajiem, sēdēja chevalier M. Divas sievietes žilbinoši greznos tērpos papildināja šo sabiedrību, ko Dibuā bija apsolījis rādīt reģentam: viena bija apsēdusies līdzās jaunajam princim, otra līdzās chevalier. Jauneklis, kas nedzēra, runāja gari un plaši. Sieviete, kas sēdēja viņam līdzās, uzmeta lūpu, bet kad neuzmeta lūpu — žāvājās.
— Pag', man šķiet, es šo seju pazīstu, — sacīja hercogs, kas bija tuvredzīgs un centās saskatīt pretimsēdošo sievieti.
Un viņš vērās sievietē ar jo lielāku uzmanību. Dibuā klusībā smējās.
— Bet šai sievietei taču ir tumši mati un zilas acis!.. — turpināja reģents.
— Brunete ar zilām acīm, — atkārtoja Dibuā. — Tālāk, monseig- neur\
— Šis burvīgais stāvs, šīs slaidās rokas…
— Tālāk.
— Šis sārtais purniņš…
— Nu, tālāk!