— Un vīni?
— Vīni no jūsu pašu pagraba, monseigneur. Ceru, ka šie ģimenes liķieri neļaus asinīm melot, jo tās melo jau pārāk ilgi.
— Tev nebija tik daudz jāpūlas, lai liktu runāt manām asinīm, vai ne, pavedēj?
— Neesmu daiļrunīgs, monseigneur, bet jāatzīst, ka jūs bijāt maigs. Iesim iekšā.
— Tev ir atslēgas?
— Es domāju gan.
Un Dibuā izvilka no kabatas atslēgu, ko klusi iebāza slēdzenē. Durvis bez mazākā trokšņa atdarījās un aizvērās aiz hercoga un viņa ministra. Tās bija tiešām īsti piemērotas durvis mazajai mājiņai, kas apzinājās savus pienākumus pret augstajiem kungiem, kuri pagodināja to ar savu ierašanos.
Caur aizvērtajiem slēģiem spīdēja gaisma, un sulaiņu sardze vestibilā apliecināja augstajiem viesiem, ka dzīres ir sākušās.
— Tu gavilē, abat! — sacīja reģents.
— Žigli izvietosimies, monseigneur, — atbildēja Dibuā. — Atzīstos: es steidzos redzēt, kā Ludviķa kungs tiks ar to visu galā.
— Es arī, — piebalsoja reģents.
— Nu tad sekojiet man un nerunājiet ne vārda.
Reģents klusēdams iegāja līdz ar Dibuā kādā kabinetā, ko liela sprai- šļota sprauga savienoja ar ēdamzāli. Šī sprauga bija aizklāta ar puķēm. Pa stiebru starpu varēja skaidri redzēt un dzirdēt mielasta dalībniekus. 1
— Ak, šo vietu es pazīstu, — iesaucās reģents, ieraudzīdams kabinetu.