Viesnīcas sulainis.

Viesi un viešņas, tirgotāji, pilsoņi, lūdzēji.

RAKSTURI UN KOSTĪMI

Aizrādījumi aktieriem.

Pilsētas priekšnieks, dienestā jau novecojis, savā ziņā diezgan gudrs cilvēks. Lai ari kukuļu ņēmējs, taču izturas visai solīdi, diezgan nopietns, drusku pat kā prātotājs; runā ne skani, ne klusu, ne par daudz, ne par maz. Katrs vārds viņam svarīgs. Sejas panti rupji un cieti kā katram, kas grūtu dienestu sācis no zemākajām pakāpēm. Pāreja no bailēm uz priekiem, no nekrietnības uz augstprātību diezgan ātra, kā jau cilvēkam ar rupji attīstītām dvēseles tieksmēm. Parasti viņš ģērbjas mundierī ar zīmotnēm un jājamos zābakos ar piešiem. Mati viņam īsi apcirpti, pasirmi.

Anna Andrejevna, viņa sieva, mazpilsētas koķete, vēl ne pārāk gados; augusi, pusē romānus un albumus lasot, pusē rūpēs par pieliekamo un meitistabu. Ļoti ziņkārīga, gadījumā arī lielīga. Dažreiz dabū virsroku pār vīru tikai tāpēc, ka tas neattopas, ko tai atbildēt; bet viņas vara attiecas tikai uz sīkumiem un izpaužas rājienos un izzobojumos. Pa lugas izrādes laiku viņa četras reizes pārģērbjas dažādās drēbēs.

Chļestakovs, jauns cilvēks, gadus divdesmit trīs vecs, tieviņš, sīciņš, padumjš, un, kā saka, galvā tam vējš — viens no tiem cilvēkiem, ko kancelejās sauc par vistukšākajiem. Runā un rīkojas bez kādas pārlikšanas. Nav spējīgs piegriezt pastāvīgu uzmanību kaut kādai domai. Valoda saraustīta, vārdi pavisam negaidīti sprūk no mutes. Jo vairāk šīs lomas tēlotājs parāda labsirdības un naivuma, jo labāk. Ģērbies pēc modes.