Tiešām, savu mūžu tādas neesmu redzējis: melnas, nedabiski lielas! pienāk, aposta — un atkal aiziet prom. Bet es jums labāk izlasīšu vēstuli, ko saņēmu no Andreja Ivanoviča Čmichova — jūs, Artemij Filipovič, viņu pazīstat. Viņš raksta tā: «Mīļais draugs, kūm un labdari (murmina pusbalsī, acīm ātri pārskriedams) … un paziņot tev.» Ā! te ir: «Starp citu steidzos tev paziņot, ka atbraucis ierēdnis ar uzdevumu apskatīt visu guberņu, bet it sevišķi mūsu apriņķi» (nozīmīgi paceļ pirkstu uz augšu). «Es to uzzināju no visticamākiem cilvēkiem, lai ari viņš izliekas par vienkāršu privātpersonu. Zinādams, ka tev kā kuram katram citam savi grēciņi, jo tu esi gudrs cilvēks un garām nelaidīsi neko, kas pats lien rokās …» (apstādamies) nu, te pašu lietās … «tad dodu tev padomu uzmanīties: viņš var atbraukt kuru katru stundu, ja tik nav jau atbraucis un nedzīvo kur incognito… Vakardien es….» Nu, tur nāk ģimenes būšanas: «māsa Anna Kjrilovna līdz ar savu vīru atbraukusi pie mums; Ivans Kjrilovičs ļoti pieņēmies resnumā un vienmēr vēl spēlē vijoli…» un tā tālāk, un tā tālāk. Redziet, kungi, kādas tās lietas!
Amoss Fjodorovičs. Jā, savādas lietas, tiešām savādas. Par velti tas nav.
Luka Lukičs. Bet kādēļ, Anton Antonovič, par ko? Kādēļ pie mums sūta revidentu?
Pilsētas priekšnieks. Kādēļ! Laikam jau tāds likteņa lēmums! (Nopūties.) Līdz šim, paldies dievam, ikreiz nogriezās kādā citā pilsētā; nu pienākusi arī mūsējās reize.