Amoss Fjodorovičs. Man liekas, Anton Antonovič, ka še kāds smalkāks un vairāk politisks iemesls. Lieta, lūk, šitāda. Krievijā … ja … grib iesākt karu, un ministerija, redziet, sūta ierēdni izlūkot, vai kur nav nodevēji.

Pilsētas priekšnieks. Ek nu, kur aizbrauca! Un vēl sakās gudrs cilvēks! Apriņķa pilsētā nodevēji! Vai tad pie robežas dzīvojam, vai? No šejienes vari trīs gadus braukt, ne līdz kādai svešai valstij neaizbrauksi.

Amoss Fjodorovičs. Nē, bet es jums teikšu, jūs neapķerat.. . jūs to nē. .. Valdībai ir smalki plāni: kas par to, ka tik tālu, viņa tomēr ausās.

Pilsētas priekšnieks. Ausās vai neausās, es, kungi, jūs tikai brīdinu. Pielūkojiet, no sevis jau esmu devis kādus rīkojumus, ieteicu arī jums. Sevišķi jums, Artemij Filipovič! Nav šaubu, ka revidējošais ierēdnis gribēs vispirms apskatīt jūsu pārziņā esošās patversmes — tā­pēc pieraugiet, lai viss būtu kārtībā: lai naktscepures būtu tīras un slimnieki lai neizskatītos kalējiem līdzīgi, kā tie parasti te staigā.

Artemij s Filipovič s. Nu, tas vēl nebūtu nekas. Tīras nakts­cepures viņiem var arī uzmaukt.

Pilsētas priekšnieks. Jā. Un virs katras gultas piestiprināt uzrakstu latiņu valodā vai kādā citā valodā … par to nu jums, Kristijan Ivanovič, jāgādā, — par katru slimību: kad kurais saslimis, kādā dienā un datumā … Nav labi, ja jūsu slimnieki pīpē tik stipru tabaku, ka katrreiz jāšķauda, kad ieiet. Labāk ar, ja viņu būtu mazāk: kad tik daudz, tūliņ domās, ka slikti kopj, slikti ārstē.