— Es, — teica Fricis, — esmu licis papam saprast, ka manos zirgu staļļos labi iederētos stalts bēris un tāpat arī es viņam esmu aizrādījis, ka labi organizēta armija nevar iztikt bez vieglās kavalērijas un ka man trūkst vēl vesels huzāru eskadrons, lai papildinātu divīziju, kuru es komandēju.
Pēc šiem vārdiem Trūdiņas jaunkundzei šķita? ka viņai ir izdevība otru reizi iejaukties sarunā.
— Bērni, — viņa teica, — jūs it labi zināt, ka tas ir Jēzus bērniņš, kurš dod un svētī visas tās skaistās dāvanas, ko viņš jums atnes. Tāpēc labāk iepriekš nenosakiet, ko jūs vēlaties, jo viņš zina labāk nekā jūs paši, kas jums var sagādāt prieku.
— Jā, — teica Fricis, — tā jau arī pagājušajā gadā viņš man iedeva tikai kājniekus, kurpretī, kā jau teicu, man būtu ļoti paticis huzāru eskadrons.
— Man gan, — ierunājās Marija, — viņam tikai jāpateicās: es nekā cita nevēlējos, kā tikai vienu lelli, un es bez tam vēl dabūju baltu balodīti ar mazām kājiņām un iesārtu knābīti.
Kamēr risinājās šīs sarunas, drīz vien bija pienākusi nakts. Bērni sarunājās arvien klusāk un arvien ciešāk spiedās viens pie otra; tiem likās, it kā viņi justu ap sevi šalkojam līksmo sargeņģeļu spārnu vēdas un dzirdētu no tālienes skaņām jauku, melodisku mūziku, it kā zem smagajām katedrāles velvēm ērģeļes dūktu mūsu Kunga dzimšanas gaviļu dziesmu.