—  Lai arī ko viņš atnestu, — teica Fricis, — tu tīri labi zini, ka tas nebūs ne tev, ne man, jo ar to iebildumu, ka krusttēva Droselmeijera dāvanas esot īsti mākslas darbi, tiklīdz tās ir iedotas mums, šīs mantas atkal noņem un ieslēdz lielajā skapī pašā augšā, kur tās var aizsniegt tikai papus un pie tam vēl pakāpdamies uz krēsla, tāpēc es tikpat.labi vai vēl labāk mīlu tās rotaļlietas, kuras mums dāvina papus un mamma un ar kurām mums ļauj spēlēties, kamēr mēs tās saplēšam, nekā tās, ko atnes krusttēvs Droselmeijers.

—  Es arī, — teica Marija, — bet to, ko tu nupat teici, tu nedrīksti teikt krusttēvam.

—  Kāpēc ne?

—  Tāpēc, ka viņš jutīsies apbēdināts, ka mēs viņa dāvanas tā necienām kā tās, ko mums dod papus un mamma. Viņš dāvinādams domā sagādāt mums lielu prieku, un ļausim viņam ticēt, ka tā arī ir.

—  Bah! — iesaucās Fricis.

—   Marijai, Frici, ir taisnība, — noteica Trūdiņas jaunkundze, kas parasti mēdza klusēt un runāja tikai sevišķi svarīgos gadījumos.

—  Redzēsim, — žigli iekrita valodā Marija, negribēdama Fricim ļaut atbildēt audzinātājai ar kādu rupjību, — redzēsim, bet nu minēsim, ko

mēs dabūsim no mūsu vecākiem. Es jau esmu pastāstījusi māmiņai, bet tikai ar to noteikumu, lai viņa nebaras, ka mana lelle, Rozes jaunkundze, ir kļuvusi pavisam nevīžīga, kaut gan es tai pastāvīgi sprediķoju. Viņas vienīgā nodarbošanās ir krist uz deguna, kas vienmēr beidzas ar to, ka viņai uz sejas paliek ļoti nepatīkamas pēdas, tā kā nav ko domāt viņu ievest sabiedrībā, tik ļoti lelles seja vairs neatbilst viņas apģērbam.