Un, lūk, tāpat kā ar jums, tas bija arī ar Frici un Mariju, kad viņi iegāja zālē un ieraudzīja svētku eglīti, kura likās izauga no balti klātā galda un kurā bez parastajiem zelta āboliem dabīgu ziedu vietā karājās cukura ziedi, bet augļu vietā — konfektes un iecukurotas mandeles. Tas viss mirdzēja simts sveču gaismā un, paslēptas kociņa lapotnē, tās eglīti padarīja tikpat krāšņu, kā tās mākslīgu uguņu ierīces, kādas jūs esat paraduši redzēt valsts svētkos. Redzot šo skatu, Fricis par godu savam dejas skolotājam Pošeta kungam mēģināja iztaisīt vairākus lēcienus, bet Marija pat nedomāja aizturēt divas lielas prieka asaras, kas kā valgas pērles noripoja pār viņas pietvīkušajiem vaidziņiem.
Bet vēl grūtāk gāja, kad pēc kopiespaida viņi pievērsās atsevišķiem priekšmetiem un kad abi bērni ieraudzīja uz galda visdažādākās rotaļlietiņas: Marija tur atrada divreiz lielāku lelli nekā Rozes jaunkundze un uz pakaramā skaistu zīda tērpu, kuru no visām pusēm varēja apskatīt.
Fricis atrada uz galda novietotu veselu eskadronu huzāru, kas bija ietērpti sarkanos huzāru kamzoļos ar zelta uzšuvēm un sēdēja baltos zirgos, bet uz grīdas pie galda kājas bija piesiets varens bēris, kura līdz šim tik ļoti trūka viņa zirgu staļļos. Kā jauns Aleksandrs viņš tūdaļ