Bet tiklīdz viņš bija nokāpis no zirga un Marija grasījās kristīt savu jauno lelli par Klāriņu, kas franču valodā nozīmē Skaidrīte, kad jau otrreiz atskanēja zvaniņa sudrabtlrā skaņa un bērni pagriezās uz to pusi, no kurienes šī skaņa nāca, tas ir, pret vienu zāles stūri.
Tur viņi ieraudzīja kaut ko tādu, ko sākumā nebija ievērojuši, jo līdz šim visa viņu uzmanība bija pievērsta krāšņajai eglītei zāles vidū, proti, zāles kakts bija norobežots ar ķīniešu aizslietni, aiz kura bija dzirdams tā kā troksnis, tā kā mūzika, kas liecināja, ka šinī atdalītajā telpā notika kaut kas jauns un neparasts.
Tai pašā acumirklī bērni atcerējās, ka viņi vēl nav redzējuši medicīnas konsultantu un vienā mutē iesaucās:
— Ak, krusttēvs Droselmeijers!
Un patiesi, it kā būtu tikai šo izsaucienu gaidījis, ķīniešu aizstatnis salocījās un skatītāju acīm parādījās nevien krusttēvs Droselmeijers, bet arī…
Zaļā, puķēm rotātā pļavā grezna pils ar daudziem spoguļstikla logiem galvenajā fasādē un diviem skaistiem, zeltītiem torņiem pils labajā un kreisajā spārnā.