— Krusttēv Droselmeijer, ja šīs mazās figūriņas citu nekā neprot un vienmēr atkārto vienu un to pašu, rit tu tās vari nest projām, man par tām ir maza interese; man labāk patīk mans zirgs, kurš skrien kā es vēlos, mani huzāri, kuri manevrē pēc manas pavēles gan pa labi, gan pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ un kuri nav vis ieslodzīti kādā mājā, kā tavi nabaga cilvēciņi, kuriem jākustas, kā mehānisms to viņiem liek.
Pie šiem vārdiem viņš uzgrieza muguru krusttēvam Droselmeijeram un viņa pilij, devās pie galda un izkārtoja cīņai savu huzāru eskadronu.
Ari Marija bija klusām aizmanījusies projām, jo viņai visu šo leļļu vienmērīgās kustības likās pārāk vienmuļas, bet, būdama mīļš un smalkjūtīgs bērns, viņa neteica nekā, lai neapbēdinātu krusttēvu Drosel- meijeru. Un patiesi, līdz ko Fricis bija viņam uzgriezis muguru, krusttēvs Droselmeijers teica prezidentam ar kundzi:
— Nu, labi, labi, šāds mākslas darbs nav domāts bērniem, es likšu savu pili atpakaļ kastē un nesīšu projām.
Bet prezidenta kundze piegāja pie viņa un, izlabodama Friča nepieklājīgo izturēšanos, tik pamatīgi sāka iedziļināties krusttēva mākslas darba sīkumos, tik noteikti vēlējās iepazīties ar mehānismu un tik izmeklētos vārdos lielīja viņa sarežģīto konstrukciju, ka ne tik vien izlīdzināja medicīnas konsultanta gūto slikto iespaidu, bet vēl panāca to, ka viņš sāka vilkt no savu dzelteno svārku ķešām lielu vairumu brūnganu vīriņu un sieviņu ar balti zibošām acīm un zeltītām rokām un kājām.