— Bet saki, krusttēv Droselmeijer, kāpēc tu vienmēr ieej un iznāc pa vienām un tām pašām durvīm, tev jau vajag apnikt tā staigāt par vienu un to pašu vietu. Lūk, ieej pa šīm te un iznāc pa tām.
Un Fricis viņam norādīja uz abu torņu durvīm.
— Tas nav iespējams, — atbildēja krusttēvs Droselmeijers.
— Nu, tad dari man to patikšanu, uzkāp pa trepēm, nostājies pie loga šā kunga vietā un saki viņam, lai tas nāk tavā vietā pie durvīm.
— Mīļo Frici, tas arī nav iespējams, — atbildēja medicīnas konsultants.
— Nu, tad pietiks bērniem dejot, lai viņi iet staigāt un lai dejo tie, kuri tagad pastaigājas!
— Tev jau nemaz nav jēgas, mūžīgais prašņātāj! — iesaucās krusttēvs, kurš jau sāka skaisties, — kā mehānisms ir taisīts, tā viņam ir jādarbojas.
— Nu, tad es gribu tikt šai pilī iekšā, — tiepās Fricis.
— Mīļais bērns, — teica prezidents, — tu jau nū esi pavisam jucis; tu taču redzi gluži labi, ka nevari šai pilī ieiet, jo visaugstāko torņu vējrādītāji tik tikko sniedzas tev līdz pleciem.
Fricim tam bija jāpiekrīt un viņš palika kluss, bet pēc kāda laiciņa, redzēdams, ka kungi un dāmas staigāja bez apstāšanās, ka bērni vēl vienmēr dejoja, ka kungs ar kažoku ik pa laiciņu parādījās logā un pazuda un ka krusttēvs Droselmeijers neatstāja savas durvis, viņš ļoti vīlies teica: