daudz ko iebilst pret šā vīreļa figūru, kuram mēs mazliet par ātru būsim devuši epitetu — glīts, jo, neskatoties uz to, ka viņa viducis bija pārāk garš un attīstīts un nemaz nepiestāvēja viņa mazajām, kleinajām kājām, tā galva bija tik neparasti liela, ka pārspēja ne tik vien katru dabas norādīto proporciju, bet pat katru karikatūristu, kas bieži vien ir gudrāki par pašu dabu.

Tomēr, kaut gan viņa personā bija zināmi trūkumi, tie tika izpirkti ar viņa lielisko kostīmu, kas norādīja uz viņa labo gaumi un audzināšanu: viņš valkāja violeta samta kuntušu ar zelta cilpām un zeltītām pogām, tādas pašas bikses, bet kājās tik glītas, mazas kurpītes, kādas vēl nav valkājis neviens students, ne virsnieks, un kuras likās tīri kā uzgleznotas. Tikai divi savādi apģērba gabali nekādi nebija pieskaņojami šim cilvēkam, kuram šai ziņā bija tik izsmalcināta gaume: šaurs, neglīts, astei līdzīgs koka mētelis, kas, piestiprināts zem pakauša, nokarājās pāri mugurai, un maza, neizskatīga montaņāru cepurīte galvā. Bet Marija, redzēdama šos divus objektus, kas pavisam neharmonēja ar pārējo tērpu, iedomājās, ka arī krusttēvs Droselmeijers bieži virs saviem dzeltenajiem svārkiem uzlika mazu apmetni, kuram nemaz nebija labāks griezums kā kuntušā ģērbtā vīreļa koka mētelim, un ka dažreiz viņš lika galvā tik neglītu cepurīti, ar kuru visā pasaulē nevienu cepuri nevarēja salīdzināt.