Tas tomēr netraucēja krusttēvam Droselmeijeram būt vislabākajam krusttēvam. Bez tam vēl viņa klusībā nāca pie slēdziena, ka ja arī krusttēvs Droselmeijers savā apģērbā pilnīgi pielāgotos cilvēciņam koka mētelī, viņš tomēr ne tuvu nebūtu tik mīļš un smukiņš kā šis.

Jāpiebilst, ka pie šāda slēdziena Marija nāca tikai pēc tam, kad pamatīgi bija apskatījusi mazo vīreli, kurš viņas draudzību bija iemantojis jau pēc pirmā acu uzmetiena; un tā, lūk, jo vairāk viņa to aplūkoja, jo vairāk Marija redzēja, cik daudz maiguma un labsirdības bija viņa sejā. Viņa spoži zaļajām acīm, kurām varēja vienīgi pārmest, ka tās ir mazliet par daudz izspiedušās uz āru, bija gaiša labvēlības izteiksme. Safrizētā baltas kokvilnas bārda, kas sedza viņa smakru, tam ļoti labi piestāvēja, jo sevišķi izcēla viņa smaidošo muti, kas varbūt bija mazliet par platu, bet ar skaisti sarkanām lūpām.

Kad Marija, neuzdrošinādamies vīreli aizskārt, to ar pieaugošu interesi bija kādas desmit minūtes aplūkojusi, viņa iesaucās:

—    Saki, mīļo tēt, kam pieder tas mazais vīrelis, kas tur piesliets pie eglītes?

—   Atsevišķi tas nepieder nevienam, bet gan jums visiem kopā, — teica prezidents.

—   Kā tā, papiņ? Es tevi nesaprotu.

—    Tas ir kopējs kalps, — atbildēja prezidents, — un turpmāk viņa uzdevums būs pārkost visus riekstus, ko jūs ēdīsit, un viņš pieder tev tikpat daudz kā Fricim, un Fricim tikpat daudz kā tev.