Un pēc šiem vārdiem, kad bija huzāriem vēl nodevis paroli, lai tos nepārsteigtu kāda ienaidnieka patruļa, Fricis aizgāja.

Bet pavisam citādi bija ar Mariju: prezidenta kundze, gribēdama sekot savam vīram, kurš jau bija aizgājis uz savām istabām, uzaicināja meiteni atstāt skapi.

—   Vēl vienu brītiņu, mīļā mammiņ, tikai vienu mazu brītiņu, — teica meitene, — ļauj man nokārtot manas darīšanas, man vēl daudz kas svarīgs jāveic un, kad es būšu beigusi, es apsolos iet gulēt.

Marija tik mīļi lūdza šo atļauju un vispār bija tik paklausīgs un rātns bērns, ka viņas māte neredzēja nekā slikta, ja meitenes lūgumu ievērotu. Tā kā Trūdiņas jaunkundze jau bija uzkāpusi augšā, lai saklātu meitenei gultiņu, prezidenta kundze, baidīdamās, ka mazā aizrāvusies no savām jaunajām rotaļām, varētu piemirst izdzēst sveces, izdarīja to pati, atstādama degot tikai vienu griestu lampu, kas istabā izplatīja mierīgu un klusu gaismu. Tad viņa aizgāja, vēl piekodinādama:

—    Manu mazo meitiņ, ej drīzāk gulēt, ja tu paliksi pārāk vēlu, tu nogursi un nevarēsi rīt laikā piecelties.

Pēc šiem vārdiem prezidenta kundze izgāja no zāles un aizvēra durvis.