Uz visaugstākā plaukta, kuru ne Fricis, ne Marija nevarēja aizsniegt, tika novietoti krusttēva Droselmeijera mākslas darbi. Tūdaļ zem tā bija bilžu grāmatu plaukts un, beidzot, abi apakšējie bija nodoti Fricim un Marijai, kuri tos piepildīja, kā nu mācēja.

Tomēr aizvien pagadījās tā, ka uz klusas vienošanās pamata Fricis aizņēma augšējo plauktu sava karaspēka novietošanai, bet Marija savām lellēm, to mēbelēm un gultām paturēja apakšējo.

Tā tas notika arī minētajā Ziemassvētku vakarā. Fricis novietoja savus jaunos pulkus uz augšējā plaukta, bet Marija, kad" bija nolikusi kaktā Rozes jaunkundzi, atdeva tās guļamistabu līdz ar gultu Klāras jaunkun­dzei, (tā sauca jauno lelli) un bija sevi uzaicinājusi pie tās uz saldumu ēšanu.

Vispār jāteic, ka Klāras jaunkundze, pametusi skatienu visapkārt un redzēdama savus saimniecības piederumus glīti novietotus uz plauktiņiem, lielo galdu pilnu ar konfektēm un marcipānu, un vēl redzēdama savu mazo, tīro, balto gultiņu ar rožaino satina segu, likās bija pilnīgi apmierināta ar savu jauno dzīvokli.

Pa to laiku tuvojās pusnakts. Arī krusttēvs Droselmeijers jau sen bija aizgājis, kamēr bērnus vēl arvien nevarēja dabūt projām no viņu skapja.

Gluži negaidot šoreiz pirmais bija Fricis, kas paklausīja saviem vecākiem, kuri tam aizrādīja, ka ir laiks iet gulēt.

—    Patiesi, — viņš teica, — pēc visām šā vakara apmācībām mani nabaga huzāri būs piekusuši, es zinu, tie ir braši zēni, kas apzinās savus pienākumus pret mani, un tā kā manā klātbūtnē neviens no tiem nedomā aizdarīt acis, tad es tos atstāšu.