RIETUMU LIKUMS
ZENA GREJS
Pirmā nodaļa
No visiem grūtajiem uzdevumiem, ko Mērijai Stokve- lai nācās atrisināt savos divos skolotājas darba gados Arizonas reti apdzīvotā Tonto apvidū, šis, kuram viņa tagad lūkojās pretī, bija visgrūtākais. Pirmo reizi viņu pārņēma it kā drosmes trūkums, jo te lieta grozījās ap tās jaunāko māsu Džordžiju. Tā jau atradās ceļā uz Arizonu. Te viņa gribēja, tā rakstīja māte, tikt vaļā no savas vieglās tuberkulozes un ne visai vieglās tieksmes uz neizvēlīgu koķetēriju.
Tieši šodien Mērija jutās ļoti nogurusi. Viņai bija kājām jānoiet viss sešu jūdžu garais ceļš līdz mazajai skolas blokēkai pie Tonto strauta un atpakaļ, līdz Termenu fermai «Zaļā ieleja». Atkal reiz viņas astoņpadsmit skolnieki, sākot ar sešgadīgo Ženiju Termeni līdz sešpadsmitgadīgam Ričardam, bija uzstādījuši rekordu disciplīnas graušanā. Arī gājiens pa putekļaino, karstā septembra saulē kvēlo ceļu, bija stipri nogurdinājis. Tādēļ nav nekāds brīnums, ja viņai vajadzēja brīdi laika atgūties no bailēm, ko radīja mātes vēstule.
«Kas te vairs darāms, ja Džordžija jau ir ceļā,» viņa pie sevis teica un pacēla nolaisto spalvaskātu. «Globē viņa iebrauks devītā … Ak Dievs, Tēvs, tas taču ir jau šodien — otrdien! … Pasta auto no turienes izbrauc trešdien. Piecos pēc pusdienas viņa nonāks Rijsonā. Tad es pati netieku viņu sagaidīt! Protams, man jāaizsūta kāds, kas saņems vinu, mazo, blondo Džordžiju. Bet kuru sūtīt?»