Par spīti savai masas mīlestībai, mis Stokvelai pret viņas ierašanos bija stipri dalītas jūtas. Atbildība, kas tika viņai uzvelta, likās gandrīz par smagu.
Kā uz šo apmeklējumu lūkosies Termeni? Un ko lai viņa te, vispār, iesāk ar meiteni?
I\ad viņa to atstāja, mazā Džordžija izskatījās kā eņģelis. Bet, kā likās, viņas tagadējā būtne maksāja sodu par toreizējo maldinošo izskatu … Kā tad māte par viņu rakstīja?
«… doktors Šmits saka, ka Džordžijai ir slima labā plauša. Bet doktors Džonss, kuram tēvs tic, apgalvo, ka viņa šo slimību ieguvusi dejojot un darot pārgalvības. Es pievienojos Šmita domām. Šim misteram Džonsam daudz neuzticos. Vai tu vēl varbūt atceries viņa sievu? Tā arī vienmēr izturējās ļoti uzpūtīgi un lepni. — Nu, kā arī tas nebūtu, katrā gadījumā Džordžija nav vesela, nemaz nerunājot par to, ka viņā, šķiet, mājo tūkstoš velnu!
Tu esi jau gandrīz sešus gadus prom no mājām. Tagad esi pat aprakusies aizmežniekos, kur, laikam gan, nedzird neko no tā, kas pašlaik notiek pasaulē. Starp citu, tu vari būt līksma, jo mēs esam pārlaiduši karu un, kas bija vēl daudz ļaunāk, pēckara gadus! Un nu man jāapraksta pāris vārdos tavas māsas tēls — citādi tu viņu vienkārši nesapratīsi un nemācēsi ar to pareizi apieties.