«Es šo lietu uzņemtos, mis Mērij,» teica Ričards, saukts par Diku, kas vēl piederēja pie Mērijas skolniekiem, «bet jūs taču vēl šodien pierādījāt, cik manas zināšanas ir trūcīgas. Protams, ka nedrīkstu kavēt rītdienas mācības.»
Viņa palūkojās Leka Termena acīs. Tas bija vienīgais tumšmatainais un tumšacainais ģimenes loceklis, liels, mierīgs un mazliet atturīgs cilvēks.
«Jūs taču izdarīsiet man' šo patikšanu, vai ne?» viņa jautāja.
Viņš papurināja galvu un nolaida acis.
«Man bail no sievietēm,» viņš klusi atbildēja.
«Smieklīgi — no Andželikas Baueres viņam nemaz nav bailes, kaut arī reizēm viņš to sajauc ar tās dvīņu māsu Agati!» brālis Vess iesaucās.
«Tev arī tas atgadījies,» Leks atteica.
«Kā tad sastāv ar jums, Ves?» Mērija jautāja, pūlēdamās palikt nopietna.
«Diemžēl, neko darīt, godājamā,» tas atbildēja. «Pat tad, ja Enoks rīt var iztikt bez manis, man pilnas rokas darba. Jāsalabo segli, viens zābaks prasa pazoli, reiz arī nopietni jāaplūko tēva slimais suns — vārdu sakot, tas vienkārši nav iespējams. Bet ņemiet taču Arizonu! Tam gan rīt jāpļauj kvieši, bet to vēl var uz kādu laiku atlikt.»
Viņš norādīja uz kādu kovboju, vienīgo nedižciltīgo no visas grupas, kuru tie pazina tikai pēc palamas «Arizona». Tam bija svaiga sejas krāsa un vienmēr zibēja acis. Runāja tas ar humoru, bet visai reti.
«Man loti žēl, skolotājas jaunkundz,» viņš strupi atteica uz Mērijas jautājumu, vai tas uzņemšoties viņas uzdevumu, «vecais misters Henrijs man noteikti pavēlēja novākt kviešus, pirms sāk līt.»