Tu, protams, mīļā Sašeņka, brīnījies par manu ne­gaidīto aizbraukšanu uz laukiem. Steidzos visu vaļ­sirdīgi izskaidrot. Mana stāvokļa atkarība man vien­mēr bijusi smaga. Protams, Avdotja Andrejevna mani audzināja tāpat kā savu krustmeitu. Bet viņas mājā es tomēr biju audžumeita, un Tu nevari iedomāties, cik daudz sīku raižu saistās ar šo nosaukumu. Daudz ko man vajadzēja paciest, daudz ko pieciest, daudz ko neredzēt, bet mana pašmīlība rūpīgi pamanīja vis­mazāko nicības pazīmi. Pati mana vienlīdzība ar kņazi bija man par apgrūtinājumu. Kad mēs, vienādi ģērbtas, ieradāmies ballē, es ar rūgtumu redzēju, ka viņai nav kaklā briljantu. Es jutu, ka viņa tos nenēsā tikai tādēļ, lai neatšķirtos no manis, un jau šī ievē­rība mani apvainoja. Vai tiešām manī, es domāju, saredz skaudību vai kaut ko līdzīgu tādai bērnišķīgai mazdūšībai? Vīriešu izturēšanās pret mani, lai tā būtu cik pieklājīga būdama, ik brīdi aizskāra manu paš­mīlību. Viņu vēsums vai laipnība — viss man likās necieņa. Vārdu sakot, es biju nelaimīga būte, un mana no dabas maigā sirds arvien vairāk nocietinā­jās. Vai Tu esi ievērojusi, ka visas meitenes, kas dzīvo kā audžumeitas, attālas radinieces, demoiselles de compagnie un tamlīdzīgas, parasti ir vai nu zemu stāvošas kalpones, vai neciešamas untumnieces? Pēdējās es no visas sirds cienīju un atvainoju.