Taisni priekš trim nedēļām saņēmu vēstuli no savas nabaga vecmāmiņas. Viņa sūdzējās par savu vientulību un aicināja mani pie sevis uz laukiem. Es nolēmu izmantot šo gadījumu. Ar lielām pūlēm varēju izlūgties Avdotjas Andrejevnas atļauju braukt, un man bija jāsola ziemu atgriezties Pēterburgā, bet es nedomāju turēt vārdu. Vecmāmiņa ārkārtīgi priecājās par mani; viņa nepavisam nebija mani gaidījusi. Viņas asaras mani neizsakāmi aizkustināja. Es viņu sirsnīgi iemīļoju. Viņa kādreiz bijusi augstākajās aprindās un saglabājusi daudz toreizējās piemīlības.
Tagad es dzīvoju mājās, esmu namamāte, — un Tu neticēsi, kas tā man par īstu baudu. Es tūdaļ apradu ar lauku dzīvi, un greznības trūkums man nemaz neliekas dīvains. — Mūsu muižiņa ir ļoti jauka. Senlaiku māja kalnā, dārzs, ezers, priežu mežiņi, tas viss rudenī un ziemā mazliet sērīgs, toties pavasarī un vasarā še jābūt paradīzei zemes virsū. Kaimiņu mums maz, un es vēl ne ar vienu neesmu satikusies. Man tiešām patīk vientulība, kā Tava Lamartina elēģijās.
Raksti, manu eņģei, Tavas vēstules man būs liels mierinājums. Kādas ir Jūsu balles, ko dara mūsu kopīgie paziņas? Kaut arī esmu kļuvusi vientuļniece, tomēr neesmu pilnīgi atteikusies no pasaules jūkļa — mani interesē ziņas par to.