Mēs devāmies pie galda. Viņš nosēdās man pretī; es neuzdrošinājos uz viņu paskatīties, bet pamanīju, ka visas acis pievērstas viņam. Viņš bija nerunīgs un izklaidīgs. Citkārt mani ļoti nodarbinātu vispārējā tieksme saistīt atbraukuša gvardes virsnieka uzmanību, jaunavu nemiers, vīriešu neveiklība, viņu smiekli par saviem pašu jokiem un tai pašā laikā viesa pieklājīgais vēsums un absolūtā nevērība … Pēc pusdienām viņš pienāca man klāt. Juzdama, ka man kaut kas jāsaka, es jautāju stipri nevietā, vai viņš kādās darīšanās braucis uz mūsu pusi. «Es atbraucu kādā lietā, no kuras atkarīga mana dzīves laime,» viņš atbildēja pusbalsī un tūdaļ aizgāja; viņš nosēdās spēlēt bostonu ar trim vecenītēm (tai skaitā ar vecmāmiņu), bet es uzgāju augšā pie Mašeņkas, kur nogulēju līdz vakaram, aizbildinādamās ar galvas sāpēm. Patiesi, es biju vairāk nekā nevesela. Mašeņka neatgāja no manis. Viņa sajūsmināta par **. Viņš palikšot pie tiem mēnesi vai vairāk. Viņa visu dienu būs ar viņu kopā. Tik tiešām, Mašeņka viņā iemīlējusies — lai dievs dod, ka arī viņš iemīlētos. Viņa ir slaida un neparasta — vīriešiem tā vien vajag.
Ko man darīt, mīļā, te es nevarēšu izvairīties no viņa vajājumiem.