Tu pagājušā ziemā pamanīji, ka viņš ne soli neatiet no manis. Viņš pie mums neviesojās, bet mēs satikāmies visur. Veltīgi es bruņojos ar vēsumu, pat zināmu nicināšanu, — es nekādi nevarēju tikt no viņa vaļā. Ballēs viņš vienmēr prata atrast vietu man līdzās, pastaigās viņš vienmēr sastapās ar mums, teātrī viņa lornete bija pievērsta mūsu ložai.
Sākumā tas glaimoja manai pašmīlībai. Es varbūt pārāk atļāvu viņam to pamanīt. Vismaz viņš, katru stundu ņemot sev jaunas tiesības, ikreiz stāstīja man par savām jūtām un bija gan greizsirdīgs, gan sūdzējās … Ar šausmām es domāju: kur tas viss novedīs! Un izmisumā jutu viņa varu pār savu dvēseli. Es aizbraucu no Pēterburgas — domāju ar to iznīdēt ļaunumu pašā saknē. Mana noteiktība, pārliecība par to, ka esmu darījusi savu pienākumu, jau gandrīz nomierināja manu sirdi. Es sāku domāt par viņu vienaldzīgāk, ar mazākām skumjām. Pēkšņi es viņu ieraugu.
Es viņu ieraugu: vakar bija *** vārda diena. Es ierodos pusdienās, ieeju viesistabā, atrodu veselu baru viesu, ulānu formas tērpus, mani ielenc dāmas, es ar tām visām saskūpstos. Neviena neievērodama, nosēžos namamātei līdzās, skatos: ** manā priekšā. Es sastingu … Viņš pateica man dažus vārdus ar tik maigu, izjustu prieku, ka man nebija spēka noslēpt ne savu mulsu, ne patiku.