Tava vēstule man darīja ārkārtīgu prieku — tā man tik dzīvi atgādināja Pēterburgu. Man likās, ka es Tevi dzirdu! Cik smieklīgas Tavas mūžīgās aiz­domas! Tu domā, ka man ir kādas dziļas, slepenas jūtas, kāda nelaimīga mīlestība — vai ne? Apmieri­nies, mīļā; Tu maldies: es esmu līdzīga varonei tikai tai ziņā, ka dzīvoju tālu laukos un leju tēju kā Kla- risa Harlova.

Tu saki, ka Tev nebūšot kam šoziem pavēstīt sa­vus satīriskos novērojumus, bet ko tad nozīmē mūsu sarakstīšanās? Raksti man visu, ko pamanīsi; atkār­toju, ka nebūt neesmu atteikusies no pasaules, ka mani interesē viss, kas sakarā ar to. Tam par pierā­dījumu lūdzu Tevi atrakstīt — kam šķiet tik ma­nāms mans iztrūkums? Vai ne mūsu laipnajam, valo­dīgajam Aleksejam R.? — Esmu pārliecināta, ka man izdevies uzminēt… Manas ausis vienmēr bijušas viņa rīcībā, bet viņam tā vien vajag.

Esmu iepazinusies ar*** ģimeni. Tēvs — jokdaris un viesmīlīgs namatēvs; māte — resna, jautra sieva, ļoti labprāt spēlē vistu; meitiņa — slaida melanho­liska meitene, gadu septiņpadsmit veca, audzināta ar romāniem un skaidrā gaisā. Viņa augu dienu ir dārzā vai laukā ar grāmatu rokās, mājas suņu ielenkta, dziedoši runā par laiku un sirsnīgi mielo ar ievārī­jumu.