Es atradu pie viņas veselu skapi ar senlaiku romāniem. Esmu nodomājusi to visu izlasīt un iesāku ar Ričardsonu. Jādzīvo uz laukiem, lai būtu iespēja izlasīt slaveno Klarisu. Es, krustu pārmetuši, iesāku ar tulkotāja priekšvārdiem un, atradusi tur apgalvojumu, ka pirmās sešas daļas gan esot garlaicīgas, toties pēdējās sešas jo pilnīgi atalgojot lasītāja pacietību, drošsirdīgi ķēros pie darba. Lasu vienu sējumu, otro, trešo, beidzot nokļuvu līdz sestajam, — garlaicīgi, nav jaudas. Nu, es domāju, tagad manas pūles tiks atalgotas. Un kas notiek? Lasu par Klarisas nāvi, Lovelasa nāvi — beigas. Katrā sējumā bija divas daļas, un es nepamanīju pāreju no sešām garlaicīgajām uz sešām interesantajām.
Ričardsona lasīšana man deva iemeslu pārdomām. Kāda briesmīga starpība starp vecmāmiņu un mazmeitiņu ideāliem! Kas kopīgs Lovelasam un Ādolfam? Un tomēr sieviešu loma nemainās. Klarisa, izņemot ceremoniālos reveransus, tomēr līdzīga jaunāko ro* mānu varonēm. Vai nu tāpēc, ka vīrieša paņēmieni patikt atkarīgi no modes, no pārejošiem ieskatiem … bet sieviešu — tie dibinās uz jūtām un raksturu, kas ir mūžīgi.
Tu redzi: es ar Tevi esmu pļāpīga kā parasti — neesi arī Tu skopa netiešās sarunās. Raksti man jo biežāk un jo vairāk — Tu nevari iedomāties, ko uz laukiem nozīmē gaidīt pasta dienu. Balles gaidas ar šīm nespēj līdzināties.