Pateicos Tev, mana sirds, par Ričardsona raksturojumu. Tagad man ir jēdziens par viņu. Izlasīt to neceru — ar savu nepacietību; es arī Valterā Skotā atrodu liekas lappuses.
Blakus minot, šķiet, Helēnas N. un grāfa L. romāns beidzas — vismaz viņš tik ļoti nokāris galvu un viņa kļuvusi tik uzpūtīga, ka kāzas droši vien ir izlemta lieta. — Piedod, manu daiļumiņ, vai esi apmierināta ar manām šāsdienas pļāpām?
5. LIZA — SAŠAI
Nē, manu mīļo preciniec, es nedomāju pamest laukus un ierasties pie jums uz savām kāzām. Vaļsirdīgi atzīstos, ka Vladimirs** man patika, bet nekad neesmu domājusi viņu precēt. Viņš ir aristokrāts, bet es — pazemīga demokrāte. Steidzos izskaidroties un lepni paziņot kā īsta romāna varone, ka piederu visvecākajai krievu muižnieku ciltij, bet ka mans bruņinieks ir bārdaina miljonāra mazdēls. Taču tu zini, ko nozīmē mūsu aristokrātija. Lai būtu kā būdams, ** ir augstāko aprindu cilvēks; es varēju viņam iepatikties, bet viņš manis dēļ neziedos bagātu līgavu un izdevīgu radniecību. Ja es kādreiz precēšos, tad izvēlēšos še kādu četrdesmit gadu vecu muižturi. Viņš nodarbosies ar savu cukurfabriku, es — ar saimniecību un būšu laimīga, ka nav jādejo ballē pie grāfa K. un jārīko sestdienas Angļu piekrastē.