Pie mums ziema: uz laukiem c'est un evenement. Tā pilnīgi groza dzīves veidu. Vientuļās pastaigas beidzas, atskan zvārgulīši, mednieki dodas ārā ar suņiem, — viss kļūst gaišāks, jautrāks no pirmā sniega. Nemaz nebiju to gaidījusi. Ziema uz laukiem mani biedēja. Bet it visam pasaulē ir sava labā puse.
Es labāk iepazinos ar Mašeņku*** un iemīļoju viņu; viņā ir daudz jauka, daudz oriģināla. Neviļus dabūju zināt, ka ** ir viņu tuvs radinieks. Mašeņka nav redzējusi viņu septiņus gadus, bet sajūsmināta par viņu. Viņš pavadījis pie tiem vienu vasaru, un Mašeņka nemitīgi stāsta visus viņa toreizējās dzīves sīkumus. Lasot viņas romānus, atrodu lappušu malās viņa piezīmes, kas bāli uzskrīpātas ar zīmuli, — redzams, ka viņš toreiz bijis bērns. Viņu pārsteigušas domas un jūtas, par kurām viņš tagad, protams, smietos; vismaz redzama jauna, jūtīga dvēsele. — Es lasu ļoti daudz. Tu nevari iedomāties, cik savādi ir lasīt 1829. gadā romānu, kas rakstīts 1775. gadā! Liekas, it kā mēs pēkšņi ieietu no savas viesistabas senlaicīgā zālē, kas iztapsēta ar audumu, nosēstos mīkstos atlasa atzveltņos, red^etu sev visapkārt dīvainus tērpus, bet pazīstamas sejas un pazītu tajās mūsu vectētiņus, vecmāmiņas, gan stipri jaunākus gados.