Taču Matiss šajās runās neklausījās.

—    Ronja, manu mīļo dūjiņ, — viņš sauca, kad Ronja, atspērusies ar kreiso kāju, rāpoja viņam pretī taisni pāri zālei, kolīdz Matiss pārkāpa sliek­sni. Un pēc tam viņš sēdēja ar savu dūjiņu klēpī un baroja to ar putru, kamēr viņa divpadsmit lau­pītāji skatījās. Putras bļoda stāvēja uz pavarda malas gabaliņu nostāk, un savu milzu ķepu dēļ Matisa kustības bija tādas kā neveiklas, un daudz putras nopilēja uz grīdas, un vēl Ronja pa brīžam pagrūda karoti tā, ka laba tiesa putras ielidoja Ma­tisa uzacīs. Pirmo reizi laupītāji smējās tik neval­dāmi, ka Ronja sabijās un sāka raudāt, bet ātri vien viņa attapa, ka ir atklājusi kaut ko varen jautru, un to labprāt atkārtoja, kas iepriecēja vairāk laupītā­jus nekā uzjautrināja Matisu. Lai gan citādi Matiss domāja, ka viss, ko Ronja dara, ir nepārspējams un viņai pašai nav līdzīgas zemes virsū.

Pat Lūvisei bija jāsmejas, redzot Matisu tā sē­žam ar savu bērnu klēpī un putru uzacīs.

—    Mīļo Matis, kam gan var ienākt prātā, ka tu esi visvarenākais laupītāju vadonis pār visiem kalniem un mežiem! Ja Borka tevi tagad redzētu, viņš smietos tā, ka piečurātu bikses!

—    Nu, no tā es viņu ātri vien atradinātu, — Matiss mierīgi atteica.

Borka, lūk, bija viņa niknākais ienaidnieks.