Bet šo lietu nokārtoja ātri, un dzīve Matisa pilī ritēja tālāk uz mata kā agrāk. Tikai ar to atšķirību, ka tagad tur bija bērns. Mazs bērns, kurš, pēc Lū- vises domām, mazpamazām darīja Matisu un viņa laupītājus tādus kā pamuļķākus. Nebija jau tā, ka viņiem nāktu par ļaunu būt mazdrusciņ savaldī­gākiem un smalkāk uzvesties, bet vajadzēja zināt mēru. Un bija jau arī neparasti noskatīties, kā div­padsmit laupītāji ar savu vadoni kā tādi nelgas sēž un gavilē par to, ka viens mazs bērns tikko iemācījies rāpot apkārt lielajai zālei, — it kā uz pasaules nekad nebūtu redzēts lielāks brīnums. Protams, neparasti ātri griežoties riņķī, Ronja bija iemanījusies atsperties ar kreiso kāju — šo paņē­mienu laupītāji atzina par kaut ko ārkārtīgi apbrī­nojamu.

—   Bet, ja tā labi padomā, tad lielākā daļa bērnu jau iemācās rāpot, — Lūvise sacīja. — Bez kādiem skaļiem gaviļu saucieniem, un viņu tēviem tādēļ nav jāaizmirst viss uz pasaules un bez iemesla jāpamet savs darbs.

—   Vai tad Borkam tagad vajadzēs vienam pa­šam laupīt Matisa mežā? — viņa sarūgtināta jau­tāja, kad laupītāji ar Matisu priekšgalā agri brāzās uz mājām, lai tikai dabūtu redzēt, kā Ronja apēd savu piena putru, iekams Lūvise viņu noliek gu­lēt šūpuli pie sienas.