Lasīdama «Roslavļevu», ar izbrīnu manīju, ka šā darba pamatā ir patiess notikums, kas man pārāk labi zināms. Kādreiz es draudzējos ar nelaimīgo sie­vieti, kuru Zagoskina kungs izvēlējās par sava stāsta varoni. Viņš atkal pievērsa publikas uzmanību aizmirstajam notikumam, pamodināja sašutumu, ko bija iemidzinājis laiks, un satrauca kapa mieru. Es būšu ēnas aizstāve — un lasītājs piedos manu lite­rāro nemākulību, ņemdams vērā manu labo gribu. Man vajadzēs daudz runāt pašai par sevi, jo mans liktenis bija ilgi saistīts ar manu nabaga draudzeni.

Mani ieveda sabiedrībā 1811. gada ziemā. Neap­rakstīšu savus pirmos iespaidus. Nav grūti iedomā­ties, ko izjūt sešpadsmit gadu veca meitene, kas ap­mainījusi antresolus un skolotājus pret nepārtrauk­tām ballēm. Es ļāvos izpriecu virpulim ar visu savu jaunības aizrautību un vēl neko nedomāju … 2ēl: tas laiks bija ievērības cienīgs.

Starp jaunavām, kas tika ievestas sabiedrībā reizē ar mani, izcēlās kņaziene ** (Zagoskina kungs nosau­cis viņu par Poļinu, atstāšu viņai šo vārdu). Mēs drīz vien iedraudzējāmies sakarā ar šādu gadījumu.

Mans brālis, divdesmit divus gadus vecs puisis, piederēja pie toreizējo frantu aprindām; viņš dienēja Ārzemju kolēģijā un dzīvoja Maskavā, dejodams un nododamies izpriecām. Viņš iemīlējās Poļinā un lūdza mani nodibināt tuvākas attiecības starp mūsu mājām. Brālis bija ģimenes elks un varēja no manis prasīt, ko vien vēlējās.